Lina Lapelīte ir lietuviešu mūziķe, komponiste un māksliniece, kas dzīvo un strādā Viļņā un Londonā. Savā mākslinieciskajā darbībā Lina aplūko popkultūras fenomenus, dzimumu stereotipus, novecošanas un nostalģijas tēmas, bieži darbu tapšanās iesaistot neapmācītus izpildītājus vai citu jomu māksliniekus – spektrā no meinstrīma mūzikas līdz operai. Gatavojot “Apvērsuma” programmu Tronheimas festivālam “Bastard”, kurā 29. aprīlī iespējams pieredzēt Linas darbu “Lēdijas”, viens no mūsu kuratoriem, Karu Treij, Viļņā tikās ar mākslinieci uz īsu sarunu.

Karu: Kā ir strādāt ar pusaudžu kuratoriem?

Lina: Man ir vienalga, cik cilvēkam ir gadu. Man jaunībā ļoti nepatika, ja mani mani sauca par studenti vai pusaudzi. Es to nevarēju izturēt. Man vienmēr ir šķitis, ka manam vecumam nav nozīmes. Es esmu cilvēks ar saviem uzskatiem un putniem, un vecumam ar to nav nekāda sakara. Tāpat es uzskatu arī tagad. Es varu viegli sazināties ar mazuli vai pusaudzi, vai kādu, kurš ir ļoti vecs. Tāpēc man nav nekādu problēmu strādāt ar tīņiem. Man gan dzīvē, gan mākslā ir svarīgi, lai mēs visi tiktu uzskatīti par vienlīdzīgiem. Neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu sasniegumi vai kas mēs esam pēc profesijas, jo mums visiem ir svarīgas lietas, ko teikt. Bet kā tu jūties, kad tevi nemitīgi sauc par “tīni”?

Karu: Man personīgi riebjas, kad mani tā sauc. Es jūtos, it kā tiktu uzskatīts par kaut ko zemāku. Es zinu, ka mums nav pārāk lielas pieredzes, bet es būtu priecīgāks, ja mūs sauktu vienkārši par kuratoriem. Jo “tīņi” uzreiz izklausās pēc “ak, šie amatieri”. Es saprotu, tas raksturo to, kas mēs esam, bet kādā brīdī mēs izaugsim, un, cerams, tad mūs vairs neuzskatīs par tīņiem.

Lina: Es jaunībā jutos tieši tāpat. Man tas nepatika arī studiju laikā. Kad kaut kas tiek nosaukts par “studentu projektu”. Nē, tas nav “studentu projekts”, tas ir projekts. Kāda citiem darīšana gar manu izglītību vai vecumu.

Karu: Tas ir tāpat kā teikt “sieviete zinātniece”.

Lina: Tā ir.

Karu: Mans kolēģis Samuels gribēja noskaidrot – ko tev nozīmē “Lēdijas” un kāpēc šo darbu ir svarīgi redzēt?

Lina: “Lēdijas”, man šķiet, izveidojās 2015. gadā. Man piedāvāja taisīt izrādi, un es ļoti mocījos ar jautājumu – ko darīt? Tā notiek bieži. Ir mirkļi, kad neesmu pārliecināta, vai man ir, ko piedāvāt. Un tad atcerējos kādu vīziju, kas man reiz bija ienākusi prātā, kad redzēju šīs dāmas spēlējam orķestrī, kur viņas sēdēja pašā tā aizmugurē. Un es nodomāju – kā būtu strādāt ar viņām? Un tad viss sākās no domas, ka būtu brīnišķīgi kaut ko darīt kopā. Es biju pārliecināta, ka viņas nepiekritīs un negribēs.

Karu: Kāpēc?

Lina: Jo, zini, kad tu esi mākslinieks, par kuru neviens neko daudz nezina, un tu uzrunā cilvēkus un ierosini kaut ko kopā darīt, cilvēki domā, ka tās taču ir pilnīgākās muļķības. Vismaz Lietuvā tā ir. Cilvēki nav droši, ka māksliniekiem var uzticēties, bet es domāju, ka tas pamazām mainās.

Karu: Jā, laikmetīgajai mākslai zināmā mērā ir šāda stigma.

Lina: Bet tā tas ir – ja tu uzrunā pieaugušos, kuri katru dienu dodas savās ierastajās darba gaitās, piedāvājot viņiem kaut ko neparastu, ir liela iespēja sagaidīt negatīvu atbildi, jo cilvēkiem ir slinkums kaut ko darīt vai trūkst ziņkāres. Bet koklētājas no “Lēdijām” jau no paša sākuma bija ļoti atvērtas un piekrita sadarboties. Un tad es arī sajutu to brīnišķīgo, mātišķi sievišķo enerģiju, kas mani tajā laikā ļoti interesēja un turpina interesēt. Un pamazām projekts tapa par to, kas tas ir tagad. Šajā procesā es lielā mērā izbaudīju nezināšanu, jo sākotnēji man nebija ne jausmas, kā tas attīstīsies. Tātad tas bija viens no projektiem, kurā nevarēju iztēloties rezultātu. Bet procesā izkristalizējās, kas viņas ir un ko mēs varam darīt kopā. Es domāju, ka tas ir godīgs darbs. Bet šāda darba metode ir ļoti trausla, jo nevar zināt, kā tas beigsies.

Karu: Tātad tu ierosināji viņām tev uzticēties un kopā darīt kaut ko jaunu, kaut ko citādāku?

Lina: Jā, darīt ko jaunu un arī izbaudīt to, ko darām. Jo tā bija mūzika, kuru citkārt viņas visticamāk nespēlētu un kura viņas neinteresētu. Savā veidā viņas mēģināja iedziļināties pasaulē, kurai viņas nepiederēja. Bet mēs visi mācāmies klausīties un atvērties.

Karu: Vai viņas tagad jūtas piederīgas šai pasaulei?

Lina: Man šķiet, ka viņām patiešām patīk tas, ko viņas dara. Viņas tas interesē. Dažreiz es šo darbu rādu kopā ar citiem saviem darbiem, tad arī viņas nonāk plašākā burbulī, kur tiek rādīti citi šāda veida mākslas darbi. Un “Lēdijas” ir ļoti atvērtas jaunu lietu izziņai.

Karu: Kas bija svarīgākais, lai panāktu šo uzticēšanos?

Līna: Cilvēkam, kas nodarbojas ar mākslu vienmēr sanāk riskēt, jo nekad nevar zināt, kāds būs gala rezultāts, vai tas izdosies un tiks saprasts. Manuprāt, svarīgākais elements joprojām ir auditorija un kādas attiecības tai izveidojas ar darbu. Kādu enerģiju darbs rada. Un, kad šī enerģija rodas, tu sajūti atgriezenisko saiti un apzinies, ka tas, ko esi radījis, atbalsojas citos. Tad tas ir izdevies. Līdz brīdim, kad satiec auditoriju, ir ļoti grūti uzticēties sev un uzticēties mākslas darbam. Tu to dari, bet tas viss vēl ir ļodzīgi.

Karu: Kā ir pārstāvēt Lietuvu? Uzstāties ar izrādēm visā pasaulē kā māksliniekam no salīdzinoši mazas Austrumeiropas valsts?

Lina: Dažos kontekstos tās nacionālās pārstāvniecības ir vairāk, citos kontekstos mazāk. Venēcijas biennālē katrs paviljons ir nosaukts valsts vārdā. Dodoties uz Lietuvas paviljonu, tu dodies uz Lietuvu, tur ir ļoti skaidra šīs valsts pārstāvniecība. Bet mūsu darbs jau nebija par to, tas bija par “Sauli un jūru” (”Sun and Sea” ir Līnas veidota laikmetīgās operas izrāde, kas Venēcijas bienālē 2019. gadā saņēma augstāko, Zelta Lauvas, apbalvojumu – red.). Kad viesojāmies Čīlē, vietējā avīzē rakstīja: “Latviešu izrāde “Saule un jūra””. Man šķita, ka tas ir mīļi un smieklīgi. Jo tam īsti jau nav nozīmes.

Karu: Gandrīz it kā tu būtu radījusi mākslas darbu Latvijai?

Lina: Bet tas taču ir skaisti, ne? Bet vispār man tas liekas īpaši – būt no šīs mazās valsts, kas citiem nav zināma, bet tavs darbs gan ir labi zināms. Es domāju, ka Islandē līdzīgi jūtas par izpildītāju Bjorku. Bet, kad domāju par Islandi, es domāju par visiem šiem apbrīnojamajiem mūziķiem un māksliniekiem, kādi viņiem ir, tāpēc valsts lielumam, iespējams, nav nekādas nozīmes.

Projekts “Apvērsums” (Nr. EEZ/2021/1/15) tapis Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2014. – 2021. gada perioda programmas “Vietējā attīstība, nabadzības mazināšana un kultūras sadarbība” konkursa “Atbalsts profesionālās mākslas un kultūras produktu radīšanai bērnu un jauniešu auditorijai” ietvaros. Projekta kopējās attiecināmās izmaksas ir 249 635,00 EUR, no kurām 212 189,75 EUR sedz Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta, bet 37 445,25 EUR valsts budžeta līdzfinansējums. Projekta mērķis ir veicināt jauniešu iesaisti sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā un līdzdalību pilsētas kultūras dzīvē.
Strādājam kopā iekļaujošai un konkurētspējīgai Eiropai! Vairāk: eeagrants.lv