Šīgada aprīlī pieci Latvijas pusaudži devās uz Norvēģiju, kur kopā ar pieciem norvēģu pusaudžiem piedalījās Tronheimas ievērojamākā mākslas notikuma – Starptautiskā mākslas festivāla “Bastard” – veidošanā. 2022. gada sākumā Latvijas Jaunā teātra institūts sadarbībā ar Norvēģijas “Rosendal Teater” uzsāka jauno kuratoru mācību projektu ar mērķi nodrošināt redzamību un rīcībspēju pusaudžiem, kuriem parasti šādas iespējas netiek dotas, kaut arī sabiedrības nākotnei nozīmīgie lēmumi un kultūras attīstība vistiešākā mērā ietekmēs viņu dzīvi. Vairāk nekā gadu ilgās kuratoru mācību programmas “Apvērsums” laikā 14–18 gadus vecie jaunieši ir kūrējuši divus skatuves mākslas festivālus, tostarp daļu no Starptautiskā teātra festivāla “Homo Novus”, kaut vai uz dažām dienām pilvērtīgi piedaloties pilsētas kultūras dzīves organizēšanā saskaņā ar savu pieredzi un noteikumiem.

Santa Remere un Mārtiņš Kreilis tikās ar jaunajiem kuratoriem “Bastard” festivāla otrajā dienā. Intervija publicēta portālā “Satori”.

Kas jūs esat, un ko jūs darāt?

Annija Stranda Molstere: Mēs esam kuratoru mācību projekta “Apvērsums” dalībnieki. Nupat esam pabeiguši sava otrā festivāla kūrēšanu un šobrīd vienkārši baudām festivālu.

Nikolajs Rašfelds: “Bastard” ir Tronheimas ievērojamākais starptautiskais mākslas festivāls, un mēs veidojām aptuveni 2/3 no tā programmas. Mēs esam atbildīgi gan par izrāžu programmu, gan par to, kā iekārtota vide “Rosendal” teātrī un ārtelpās, kur notiek izrādes. Pie šī festivāla strādājām aptuveni pusgadu.

Margita Ade: “Bastard” festivāls parasti notiek sadarbībā ar vietējām kopienām: tāda vienmēr bijusi arī “Rosendal” teātra stratēģija – iesaistīt vietējos iedzīvotājus no visdažādākajām sabiedrības grupām. It sevišķi tos, kuri patiešām dzīvo netālu. Pēdējos mēnešus esam aizvadījuši, strādājot pie festivāla koncepcijas, izvēloties māksliniekus, kas atbilstu šīm iecerēm, sazinoties ar viņiem, lemjot, kā viņu darbus piemērot vietai utt.

Karu Treij: Šīgada festivāls ir veltīts atslābšanas tēmai (relax). Arī šobrīd mēs atrodamies “atpūtas telpā” (relaxed space), ko esam iekārtojuši “Rosendal” teātrī. Mums un teātra komandai bija svarīgi pielikt punktu pārstrādāšanās kultūrai (grind culture) un padarīt festivālu pēc iespējas pieejamāku un mājīgāku. Protams, arī mūsu festivālā notiek dažādi saviesīgi pasākumi un ballītes, bet mums bija svarīgi parūpēties par to, lai visi apmeklētāji te justos komfortabli. Telpas esam iekārtojuši un izplānojuši tā, lai cilvēki pēc iespējas mazāk justu trauksmi, un tiem, kam ir nosliece uz trauksmainību, būtu iespēja atpūsties no festivāla kņadas šajā klusajā telpā. Pirms izrādes ikviens var sev paņemt arī kādu no speciāli sagatavotajiem antistresa sīkrīkiem (fidgets). Festivālos bieži ir stresaina atmosfēra, kas saistīta ar satraukumu un pacilātību, bet mēs gribējām, lai festivāls noritētu rāmi un neuztraucoši.

Annija: Festivāla plānošanu sākām, izvēloties atslēgvārdus, kas mums visiem šķita svarīgi, – vide, kopiena, varas attiecības, patvērums. Pateicām māksliniekiem, ka šādas ir mūsu tēmas un ka tām vajadzētu atspoguļoties viņu projektos. Piemēram, “Nagirčallmid” kā tēmu izvēlējās kvīru kopienu, jo paši pieder pie tās.

Nikolajs: Mums ir svarīgi, lai festivāls būtu pēc iespējas iekļaujošāks un ikviens tajā justos iederīgs… Mēs strādājām ar grupām “Skeiv Scene” un “Skeivt Opprør”, kuras sadarbojas ar vietējo kvīru kopienu. Tā bija vienreizēja iespēja – iepazīties ar viņiem tuvāk, un viņi ideāli atbilst mūsu festivāla iecerei.

Karu: Arī Rīgas festivālā šis aspekts bija svarīgs – gan kuratoru, gan mākslinieku vidū bija kvīri –, bet šoreiz gribējām, lai kvīrība ir ne tikai pārstāvēta, bet kļūst par festivāla tēmu. “Nagirčallmid” performance “Transpire” balstīta tieši transpersonu pieredzē, kura bieži mēdz palikt homoseksuālās pieredzes ēnā.

Margita: “Transpire” ir priecīgais geju un transpersonu “iznākšanas” stāsts.

Annija: Cilvēkiem bieži vien dzimuma maiņas process saistās ar bēdīgām emocijām, bet mēs gribējām parādīt, ka tā var būt priecīga un pozitīva pieredze.

Karu: Jā, šāda pieredze bieži vien medijos un filmās tiek rādīta kā traģiski stāsti. Arī Latvijā rādītajās kvīru filmās jau paredzami iekodēta traģēdija. Mums gribas mainīt šo attieksmi. Protams, transpersonu un kvīru pieredzē mēdz būt savas bēdīgās puses, bet pēc būtības sevis atklāšanas pieredzei vajadzētu būt veidam, kā priecāties un izbaudīt to, kas esi.

Karu: Man patīk, ka “Bastard” teātra festivālā varējām parūpēties par šīm it kā sīkajām, it kā nesvarīgajām detaļām – piemēram, programmiņās iekļaut visus brīdinājumus par trigeriem. Gribas cerēt, ka turpmākie festivāli saglabās šīs iestrādnes… Man liekas, ka līdz šim festivālos ir valdījis liels snobisms, radot priekšstatu, ka tie paredzēti tikai elitei un izglītotajiem. Mēs uzskatām, ka festivāli domāti visiem neatkarīgi no ķermeņa spējām vai ierobežojumiem, dzīves apstākļiem, izcelsmes vai izglītības.

Kādi vēl mākslinieki piedalās šajā festivālā?

Heda Osmo Rode: Es kopā ar dažiem citiem galvenokārt strādāju pie dāņu mākslinieka Pelles Brages projekta “Piepūšamais muzejs”.

Annija: Tas ir muzejs, kurā izstādīti dažnedažādi objekti. Muzejos izstādītās gleznas, skulptūras un citi objekti parasti ir ļoti dārgi un ilgi veidoti, bet šajā muzejā ir citādi – tās ir lietas, kas neko daudz nemaksā, tomēr arī tām ir sava vērtība, un mēs arī varam redzēt, kā tās top. Dažas lietas ir radījis Pelle Brage kopā ar savu komandu, citas viņi ir dabūjuši no cilvēkiem, kas iepriekš apmeklējuši muzeju. Tāpat viņa muzejā var spēlēt dažādas spēles, un tas tiešām ir citāds nekā muzeji, uz ko mēs parasti ejam.

Ikars Graždanovičs: Es teiktu, ka “Piepūšamais muzejs” drīzāk ir notikums, nevis performance. Tur atradīsies arī dažādas instalācijas un notiks interaktīvi, apmeklētājus iesaistoši pasākumi. “Piepūšamais muzejs” tiks uzstādīts centrālajā laukumā pie “Trondheim Torg” iepirkšanās centra. Ikviens garāmgājējs vai interesents varēs aplūkot kādu no neparastajiem mākslas objektiem, kas izstādīti ārpus muzeja, un izlemt, vai viņš vēlas doties iekšā. Muzejs skatītājam ļauj uzdot jautājumus par dažādu darbu vērtību – kā mēs uztveram mākslas priekšmetu pašu par sevi un kas īsti nosaka tā vērtību, kas nosaka to, ka lieta skaitās mākslas darbs. Šie jautājumi tiek uzdoti rotaļīgā un jancīgā veidā, un tā cilvēki var gūt gan pozitīvas emocijas, gan arī aizdomāties par kaut ko svarīgu. Man liekas ļoti forši, ka šajā muzejā varam nodot kuratoru stafetes kociņu arī apmeklētājiem, un tas sakrīt ar “Apvērsuma” kopējo ievirzi – arī tajā ziņā, ka tas ir notikums, ko tu sākumā gandrīz neievēro, bet tas izrādās ļoti jautrs.

Šajā reizē mākslinieku izvēlēšanās process bija mazliet citāds, nekā strādājot pie “Homo Novus Apvērsuma”, jo katrs no mums anonīmi ielika kopējā sarakstā māksliniekus, kurus viņš gribētu iesaistīt. Un tad mēs balsojām, un beigu izvēle bija kolektīvs lēmums. Pelli sabalsoja tāpēc, ka tas ir jautrs un rotaļīgs projekts un daudzi modernie teātri un muzeji tādi nav.

Annija: Gribējās, lai publika kļūst priecīga, vien ieraugot, ka tas tur notiek, vai iesaistoties festivāla notikumā, un Pelles darbā tas izpaužas par visiem 100%. Viņš ir priecīgās mākslas profesionālis, ja tā var teikt.

Samuels Ozoliņš: Es piedalījos lietuviešu mākslinieces Linas Lapelītes darba “Ladies” kūrēšanā. Mums šķita, ka, braucot uz Norvēģiju, vajadzētu atvest kādu Baltijas mākslinieku, un Lina turklāt ir arī starptautiski pazīstama māksliniece. Viņa saņēma Venēcijas biennāles galveno godalgu “Zelta lauvu” par darbu “Sun&Sea”, bet arī “Ladies”, kuras tronheimieši varēs klausīties mūsu festivālā, ir ļoti foršs darbs. Tajā piedalās četras Lietuvas tradicionālā instrumenta kankles spēlētājas. Padomju laikos kankle savā ziņā tika kolonizēta – instrumentu, kuru agrāk izmantoja pagāniskos dievu pielūgšanas rituālos, sāka spēlēt kā skatuves instrumentu. Bet tagad tā ir daļa no Linas priekšnesuma.

Alberts Roze: Man liekas, ka “Ladies” ir nozīmīgs darbs kopējā festivāla koncepcijā, tas atbilst atslēgvārdiem “rūpes” jeb “gādība” un “atpūta”, kā arī tas ir cieši saistīts ar Lietuvas kultūru. Kultūra, iespējams, ir visaugstākā rūpju forma, ko mēs vispār pieredzam dzīvē. Šajā darbā tā izpaužas tieši nepārtrauktā atkārtojuma principā, kas cenšas izzināt skaņu, bet labi iet kopā ar “relaksācijas” tēmu.

Estere Dimitere: Darba procesā mums visu laiku bija pieejami arī mentori, kas mūs atbalstīja, pieskatīja, atgādināja, kad kaut kas jāizdara.

Samuels: Reizēm, parunājot ar kādu no mentoriem, ir sajūta, ka esi saticis staigājošu enciklopēdiju. Tu vari pateikt jebkuru ideju vai tēmu, kas tev interesētu, un viņi uzreiz var nosaukt piemērus – ā, jā, ir tāds un tāds mākslinieks, kas ar to strādā, 2015. gadā viņš piedalījās tādā un tādā festivālā ar to un to darbu. Es nespēju saprast, kā viņiem tas turas prātā.

Estere: Parasti mūsu sarunas sākas ar: “Paklau, ir viens nenormāli foršs mākslinieks…” (Smejas.) Bet man patika, ka mentori mūs uztvēra nopietni: nevis kā tīņus vai bērnus, bet kā līdzīgus. Es esmu arī ļoti pateicīga par to, cik daudz viņi mums ir parādījuši, cik daudzās izrādēs ieveduši. Arī ārpus paša festivālu gatavošanas procesa esam daudz ko piedzīvojuši kopā.

Samuels: Vēl Norvēģijas festivālā piedalās arī Jānis Balodis un Noels Kano ar izrādi “Brieža pēdējā nakts”. Mēs visi to redzējām “Homo Novus” festivālā, un mums visiem tā likās brīnišķīga – uzreiz zinājām, ka viņiem noteikti jābrauc uz Norvēģiju. Šajā darbā mani uzrunāja estētika – kā Noels kādā intervijā teica – vintidža noskaņa. Man patīk, kā viņi spēlējas ar klasisko teātra formu, bet iesaista arī skatītāju. Jānis un Noels bija izbrīnīti, ka viņu darbs patīk tīņiem – nebija rēķinājušies, ka tas varētu patikt gados jaunākai publikai. Man šķiet ļoti forši, ja kurators var iedot māksliniekam jaunu perspektīvu, kā paskatīties uz savu darbu.

Ikars: Par “Briedi” visi izlēma vienbalsīgi. Par citiem māksliniekiem bija vairāk diskusiju. Man šķiet, tāpēc, ka mēs visi to pieredzējām kopā un tas šķita pazīstams – tas kaut kādā ļoti īpašā veidā pieslēdzas skatītājam, pat ja mēs nebijām izrādes mērķauditorija.

Samuels: Tā vienkārši ir jāredz. Izrādi grūti izstāstīt vārdos. Tur gaisā ir visas tās dažādās enerģijas, kuras var burtiski sajust. Kaut arī tā ir tekstā balstīta izrāde, šajā gadījumā arī runātā valoda spēj ļoti dziļi aizķert un iesaistīt. Un tur ir visādi mistiski elementi, tumšas ziemeļnieciskas noskaņas – kaut kas tāds, kas Latvijai un Norvēģijai ir kopīgs – stāsts par sniega vētru, briedi, noslēpumainība…

Heda: Kad atbraucu uz Latviju, es, protams, nejutos kā mājās. Tā ir ļoti atšķirīga kultūra. Bet šīs izrādes laikā es pirmo reizi sajutos kaut cik kā mājās. Izrāde mani ļoti ievilka, un es jutos savā vietā. Precīzāk, man bija vienalga, kur esmu, tas vienkārši bija labi.

Kas ir “aftertaste” sarunas, kas arī iekļautas jūsu programmā?

Samuels: Ideja šādam sarunas formātam ar festivāla māksliniekiem un kuratoriem man radās pēc tam, kad noskatījāmies “Brieža pēdējo nakti”. Tajā mākslinieki izrādes beigās nedodas prom uz aizskatuvi, bet paliek uzkavēties kopā ar skatītājiem – ar viņiem var parunāt. Tas, ka atvēlēta vieta arī cilvēciskai sarunai ar mākslinieku, bija tik sildoši un patīkami, ka mēs sapratām, ka ir svarīgi šādu telpu un brīdi paredzēt arī citos festivāla notikumos, lai skatītājs jūtas vairāk gaidīts, nozīmīgāks. Nav nekāda spiediena palikt vai runāties, bet ir šāda iespēja un telpa, kurā to iespējams darīt.

Estere: Mums šķita svarīgi kaut ko pamainīt arī festivāla atklāšanas norisēs. Mēs gribējām, lai atklāšana notiktu vienlaicīgi vairākās vietās – nevis festivāla centrā, bet tajās vietās, kur vēlāk pilsētā notiks festivāla izrādes un notikumi. Kuratori sagaidīja cilvēkus šajos punktos, un tad visi kopā ar apmeklētājiem sanāca “Rosendal” teātrī. Kaut arī lija lietus, bija patīkami kopā sagaidīt kaut ko, kas vēl tikai būs.

Samuels: “Brieža pēdējā nakts” tiks rādīta sporta zālē netālu no “Rosendal” teātra. Uz festivāla atklāšanu šajā vietā savācās neliels bariņš cilvēku, un mēs visi kopā gājām uz netālo benzīntanku, kur mūs sagaidīja izrādes kuratori Jānis un Noels ar nelielu uzstāšanos un piedāvāja kopā ar viņiem iedzert kafiju. Tas bija ekskluzīvi – noskatīties šo izrādes ainu benzīntankā. Iedomājos, cik forši būtu, ja visa izrāde notiku kā gājiens, piestājot benzīntankos ar siltu kafiju un hotdogiem. Tas bija ļoti autentiski.

Kāds ir jūsu lielākais ieguvums no šī projekta? Ko jūs esat iemācījušies?

Annija: Man šķiet, ka esmu labāk iemācījusies novilkt personīgās robežas – es tagad zinu, kur tās ir. Es zinu, ko gribu un ko negribu darīt. Man tagad ir arī lielāka pārliecība par savām idejām, viedokli un radošajām spējām.

Nikolajs: Piekrītu, es sapratu, kā komunicēt ar citiem cilvēkiem mākslinieku kopienā, vairāk uzticos tam, ko domāju. Man tagad ir pieredze, kā strādāt starptautiski, un esmu daudz vairāk uzzinājis par laikmetīgo mākslu, ar ko pirms šī projekta man nebija daudz iespēju iepazīties.

Karu: Ja neskaita kuratora darba pieredzi, mēs esam nodibinājuši daudz kontaktu, satikuši daudz lielisku cilvēku, kas daudz sasnieguši savās jomās. Mums ir bijusi iespēja nepastarpināti mācīties no viņiem.

Margita: Man tagad ir vairāk kontaktu vietējā kvīru kopienā. Mēs ļoti daudz strādājām kopā ar viņiem. Tas bija pārbaudījums arī man kā kuratorei – saprast, kā izmantot pirtis, kur notiks “sarunas saunās”, plānot uzstāšanos, taisīt cepures kopā ar māksliniekiem.

Zahida Kardu: Es uzzināju, ka eksistē kartupeļu pankūkas. Pirmo reizi tās pagaršoju Latvijā un uzzināju, ka tās garšo ļoti labi.

Annija: Es uzzināju to, kādā mērā kultūras var atšķirties. Iepriekš man šķita, ka norvēģi ir ļoti stingri pret sevi, bet izrādās, ka latvieši ir vēl striktāki. Rīgā cilvēki ir noslēgtāki. Manuprāt, norvēģi ir kautrīgi, savukārt latvieši kaut kādā ziņā saspringtāki. Norvēģi mēdz būt kūtri, negrib sevi apgrūtināt, bet latvieši visam pieiet ar lielu pienākuma apziņu – mums noteikti ir jāizdara tas un tas, un tas.

Ikars: Es uzzināju, ka norvēģi dzer ļoti vāju kafiju. Norvēģiem ir veselīgs darba un privātās dzīves līdzsvars, kas man liekas ļoti forši, un to gribētos no viņiem iemācīties.

Zahida: Bet lielākais ieguvums ir kaut vai tas vien, ka mēs uztaisījām divus festivālus un līdz šim nekas nav nogājis greizi. Es par to uztraucos, jo tā mēdz notikt.

Ikars: Man ļoti svarīgi gan šajā, gan iepriekšējā festivālā bija redzēt, ka cilvēki to apmeklē. Redzēt, kā strādā producentu komanda, mākslinieki un visi pārējie, lai nonāktu pie rezultāta. Redzēt, ka atnāk scenogrāfs un novērtē, kā viss salicies kopā. Šī ir bijusi lieliska mācīšanās – iespēja uzzināt, kā darbojas liela mēroga pasākuma iekšējie mehānismi.

Estere: Tas, ka mums bija iespēja veidot divus starptautiskus festivālus, ir līdz absurdam neticami. Pirmajā festivālā es pati strādāju pie brošūras dizaina, plakātiem, Samuels gatavoja visus tekstus, bet Norvēģijā šos darbus veica teātra mārketinga komanda un visu pārējo paveica producentu komanda. No vienas puses, tā ir vienkāršāk, bet savā ziņā arī grūtāk – mēs nevaram paši noteikt pilnīgi visu, ir jāprot sastrādāties.

Alberts: Mums kā jauniem cilvēkiem, kas vēl tikai domā, ar ko nodarboties dzīvē, šī pieredze ir palīdzējusi apzināties, kādas īsti ir mūsu spējas un ko vēl vajadzētu attīstīt. Bet es domāju, ka galvenā lieta, ko esmu iemācījies – ka reizēm tev vienkārši ir jādara pašam, jo nav neviena cita, kas to darīs. Pašam ir jāuzņemas atbildība, jāzvana, jārīkojas.

Projekts “Apvērsums” (Nr. EEZ/2021/1/15) tapis Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2014. – 2021. gada perioda programmas “Vietējā attīstība, nabadzības mazināšana un kultūras sadarbība” konkursa “Atbalsts profesionālās mākslas un kultūras produktu radīšanai bērnu un jauniešu auditorijai” ietvaros. Projekta kopējās attiecināmās izmaksas ir 249 635,00 EUR, no kurām 212 189,75 EUR sedz Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta, bet 37 445,25 EUR valsts budžeta līdzfinansējums. Projekta mērķis ir veicināt jauniešu iesaisti sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā un līdzdalību pilsētas kultūras dzīvē.
Strādājam kopā iekļaujošai un konkurētspējīgai Eiropai! Vairāk: eeagrants.lv